Psittacus, Eois imitatrix ales ab Indis,
occidit: exsequias ite frequenter, aves;
ite, piae volucres, et plangite pectora pinnis
et rigido teneras ungue notate genas;
5 horrida pro maestis lanietur pluma capillis,
pro longa resonent carmina vestra tuba.
Quod scelus Ismarii quereris, Philomela, tyranni,
expleta est annis ista querela suis;
alitis in rarae miserum devertere funus:
10 magna sed antiqua est causa doloris Itys.
Omnes, quae liquido libratis in aere cursus,
tu tamen ante alios, turtur amice, dole.
Plena fuit vobis omni concordia vita
et stetit ad finem longa tenaxque fides.
15 Quod fuit Argolico iuvenis Phoceus Orestae,
hoc tibi, dum licuit, psittace, turtur erat.
Quid tamen ista fides, quid rari forma coloris,
quid vox mutandis ingeniosa sonis,
quid iuvat, ut datus es, nostrae placuisse puellae?
20 Infelix avium gloria nempe iaces.
Tu poteras fragiles pinnis hebetare zmaragdos
tincta gerens rubro Punica rostra croco.
Non fuit in terris vocum simulantior ales:
reddebas blaeso tam bene verba sono.
25 Raptus es invidia: non tu fera bella movebas;
garrulus et placidae pacis amator eras.
Ecce, coturnices inter sua proelia vivunt,
forsitan et fiant inde frequenter anus.[1]
Plenus eras minimo, nec prae sermonis amore
30 in multos poteras ora vacare cibos:
nux erat esca tibi causaeque papavera somni,
pellebatque sitim simplicis umor aquae.
Vivit edax vultur ducensque per aera gyros
milvus et pluviae graculus auctor aquae;
35 vivit et armiferae cornix invisa Minervae,
illa quidem saeclis vix moritura novem.
Occidit ille loquax humanae vocis imago
psittacus, extremo munus ab orbe datum.
Optima prima fere manibus rapiuntur avaris;
40 implentur numeris deteriora suis:
tristia Phylacidae Thersites funera vidit
iamque cinis vivis fratribus Hector erat.
Quid referam timidae pro te pia vota puellae,
vota procelloso per mare rapta Noto?
45 Septima lux venit non exhibitura sequentem,
et stabat vacuo iam tibi Parca colo;
nec tamen ignavo stupuerunt verba palato:
clamavit moriens lingua ‘Corinna, vale.’
Colle sub Elysio nigra nemus ilice frondet
50 udaque perpetuo gramine terra viret.
Si qua fides dubiis, volucrum locus ille piarum
dicitur, obscenae quo prohibentur aves:
illic innocui late pascuntur olores
et vivax phoenix, unica semper avis;
55 explicat ipsa suas ales Iunonia pinnas,
oscula dat cupido blanda columba mari.
Psittacus has inter nemorali sede receptus
convertit volucres in sua verba pias.
Ossa tegit tumulus, tumulus pro corpore magnus,
60 quo lapis exiguus par sibi carmen habet:
‘Colligor ex ipso dominae placuisse sepulcro.
Ora fuere mihi plus ave docta loqui.’
[1] fiant=fiunt
(哀悼鹦鹉)[1]
鹦鹉,这只来自东方印度的模仿鸟
丧命了:飞禽们,快来为它哀悼![2]
来吧,深情的鸟儿,用翅膀拍打胸膛,
用坚硬的爪子划破柔嫩的脸庞;
5 扯掉粗糙的羽毛,代替祭奠的头发,
让你们的啁啾充当长管的喇叭。
菲洛墨拉,你若还念着色雷斯暴君的[3]
罪行,那仇怨已在岁月中湮没;
转向这场凄惨的葬礼,这鸟非等闲——
10 伊堤斯的命运是可怜,但太久远。[4]
所有在清澈天空里悬停的生灵,尤其
是你,友爱的斑鸠,请为它悲泣。
在它一生中,你和它都有深挚的情谊,
你坚贞的忠诚延续到它最后一息。
15 彼拉得对于俄瑞斯忒斯意味着什么,[5]
鹦鹉,你未死之时,斑鸠也如何。
然而那友情,你那罕见的美丽翼翅,
还有堪称百变的天才嗓子,
有何益?赠给我女友,讨她欢心有何益?
20 禽类的荣耀,你终究也化为尘泥!
你的羽毛让易碎的绿宝石黯淡无光:
亮红的嘴喙隐约染了些橙黄。
世上不曾有比你更善于学舌的禽鸟,
什么话你都模仿得惟妙惟肖。
25 夺走你的是嫉妒:你从未煽动血战,
你虽然多言,却盼望各处平安。[6]
瞧,好斗成性的鹌鹑却好好活着,
或许正因此,它们的寿数才不缺。
你欲求甚少,容易满足,那么爱闲谈,
30 你也很难有大快朵颐的时间:
少许坚果是你的食物,罂粟籽几颗
助你入眠,一滴纯水就解渴。
饕餮的秃鹫却没死,在天上兜圈的鸢
和昭示降雨的寒鸦也都康健;
35 甚至戎装密涅瓦憎恨的乌鸦也没死,
相反,它能捱过九代人的年纪。[7]
善言的鹦鹉却已逝,人类声音的回响,
来自世界之极的礼物,已沦亡。
最好的东西总最早被贪婪的手抢去,
40 次等的却能填满命定的寿数:
忒尔西忒斯见到那位菲拉克人进坟,[8]
赫克托耳成灰烬,兄弟留存。[9]
为何提女友焦急而温情的祷告(为了你!),
它已被狂暴的南风卷进大海里?
45 第七天已到,后面再不会有日子接踵,[10]
“命运”站在你身边,绕线杆已空;[11]
但你的话音并未在已变僵的上颚沦陷:
垂死的舌头仍在喊:“科琳娜,再见!”
冥府福地的山麓,有片苍翠的栎树林,[12]
50 湿润的泥土上永远绿草如茵。
若可疑之事也可以相信,据说彼处
是善鸟所居,恶鸟却不得进入:
众多无辜的天鹅在那里自在地觅食,
长命凤凰的数目却永远是一;
55 朱诺宠爱的孔雀展开它炫目的羽毛,
温柔的雌鸽吻着缠绵的配偶。
我们的鹦鹉已经被迎进这片圣林,
虔敬的鸟儿都迷恋它的声音。
坟埋着它的骸骨,与它的身材相称,
60 小碑石刻着尺寸合适的铭文:
“墓可以表明,我生前颇讨女主人喜欢,
我的嘴比所有鸟类更擅长言谈。”
[1] 从体裁上说,这是西方古典诗歌中的悼亡诗(epicēdīon)。Boyd(1987)认为,奥维德借助悼亡诗的框架和泛希腊时期亚历山大哀歌的陈规,探索了古代诗歌传统的局限,表现了与古人竞争的雄心。诗中的鹦鹉是传统元素合成的杂糅物,象征了诗人的创作活动。她指出,诗中鹦鹉的表现与哀歌体诗人的表现无异。Houghton(2000)也相信,这首诗是对文学传统的寓言化处理。但Cahoon(1991)对这种专注于技巧的阅读方式不以为然,强调作品的伦理价值。他认为这首轻松、诙谐、迷人的作品不仅在泛希腊美学和追求宏大的奥古斯都趣味之间选择了前者,也通过赞美甜蜜的日常场景暗中否定了屋大维时代的政治价值观,但在另一面,也否定了古罗马哀歌传统中过于追求个人享乐的另一个极端。
[2] 这首诗的开头明显模仿了卡图卢斯《歌集》(Carmina)第3首,在那首诗里,诗人哀悼了情人莱斯比宠爱娅的小雀。
[3] 菲洛墨拉(Philomela)是雅典国王潘迪翁(Pandion)之女,普洛克涅(Procne)之妹,被姐夫、色雷斯国王特柔斯(Tereus)强奸并割舌。姐姐得知真相后,杀死自己和特柔斯的儿子伊堤斯(Itys),做成菜肴给他吃,特柔斯发现后追赶两姐妹,三人都被神变成鸟,菲洛墨拉变成夜莺,普洛克涅变成燕子,特柔斯变成戴胜。故事参考《变形记》(Metamorphoses 6.412-676)。“色雷斯”对应的原文是Ismarii(伊斯马鲁斯的),因为伊斯马鲁斯(Ismarus)是古代色雷斯国王。
[4] 关于“伊堤斯”,见上一条注释。
[5] 彼拉得(Pylades)和俄瑞斯忒斯(Orestes)是西方古代神话中著名的友谊范例,“彼拉得”对应的原文是是iuvenis Phoceus(福基斯的年轻人),因为彼拉得是福基斯(Phocis)国王斯托洛庇俄斯(Strophius)的儿子。俄瑞斯特斯被形容为Argolico(阿戈利斯的),因为他父亲阿伽门农是迈锡尼国王,迈锡尼位于伯罗奔尼撒半岛的阿戈利斯(Argolis)地区。
[6] Houghton(2000)指出,鹦鹉的反战本性也与奥维德塑造的哀歌体诗人形象相符。
[7] 在西方传说中,乌鸦以长寿著称。据赫希俄德(Fr. 193)说,乌鸦的寿命是人的九倍。关于密涅瓦对乌鸦的憎恨,参考《变形记》(Metamorphoses 2.549-565)。
[8] 忒尔西忒斯(Thersites)是希腊军队中作战最怯懦、对上司却最无礼的人,后来被尤利西斯殴打,被阿喀琉斯杀死。“菲拉克人”(Phylacidae)指普罗特西拉俄斯(Protesilaus),菲拉克(Phylace)国王,他是特洛伊战争中最先登岸的希腊人,也是第一个战死的希腊人。奥维德的意思是怯懦的忒尔西忒斯比勇敢的普罗特西拉俄斯活得长。
[9] 赫克托耳是特洛伊国王普里阿摩斯诸子中最杰出的一位,却死在其他兄弟前面。
[10] 根据古希腊著名医生希波克拉底(Hippocrates)的说法,疾病的第七天、十四天和二十天最为关键。
[11] Parca是古罗马人对命运女神的称呼。
[12] 福地(Elysium)是有福之人死后在冥府的居处,奥维德为鹦鹉安排了这个好去处。